2016. gada 7. augustā
 
Kad izdzirdu vārdu Cēsis Eco Trail jeb saīsinājumā CET, man vienmēr ir neliels satraukums. Šeit 2014. gadā skrēju savu pirmo ultramaratonu, šeit 2015. gadā izcīnīju savu pirmo nozīmīgo uzvaru, uz šejieni 2016. gadā dodos ar lieliem mērķiem.
 
 
Mana domāšana divu gadu laikā ir mainījusies dramatiski. Pirmajā gadā braucu uz Cēsīm ar domu parādīt cienīgu sniegumu. Ilgi skrēju ar līderiem, bet pieredzes, trenētības un izturības trūkums noveda pie tā, ka finišēju ne visai enerģiski. Mērķi, manuprāt, izpildīju un prom no Cēsīm devos ar paceltu galvu. Pagājušajā gadā uz Cēsīm braucu ar mērķi pārsteigt. Iepriekšējā dienā iedvesmojies no Gediminas Grinius lekcijas un plakātiem Cēsu ielās, es sacensībās noskrēju tam brīdim ļoti kvalitatīvā līmenī un ar nelielu veiksmes palīdzību izcīnīju uzvaru. Mērķi, manuprāt, izpildīju un prom no Cēsīm devos ar paceltu galvu. Šogad? Šogad es uz Cēsīm braucu ar mērķi dominēt…

2016. gada 6. augustā
 
“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.
 
 
Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.