Par uguni, ūdeni un balto galdautu

Autore: Baiba Dombrovska
2019. gada 10. maijā
 
Tas, ka #Mežatakuskrējieni patīk talkas, ir zināms jau kopš leģendārās Priekuļu 50 riepu afēras. Tā bija pirmā, sekoja CET trašu sakopšanas pasākums, Piekrastes tīrrade. Tad sapratām, ka spējam ko stipri vairāk nekā lasīt pa krūmiem visādu drazu. Iedvesmojušies no dažādiem mazo upju sakopšanas pasākumiem, jau ap MTS sezonas noslēgumu daži dullie vienojās un citi pievienojās, ka kādas upītes tīrīšana atbilst mūsu vēlmēm un iespējām. Vieta un laiks tapa precizēti aši – Tumšupe, 4. maijs. Aktīviem ļaudīm svētki jāsvin ar darbiem!
 
 
Lai gan brīžam šķita, ka viss sazvērējies pret mums, galu galā 4. maija rītā bijām iecerētajā vietā, Kristīnes un Ģirta Tumšupes īpašumā. Kamēr gaidījām galveno upju kopšanas speciālistu un konsultantu Ivaru Dubru, nedaudz drebinādamies vēsajā rītā, izgājām ekskursijā gar upi posmā, ko nolemts attīrīt. Ar aci redzamais vien jau iespaidīgi, bet izvelkamā materiāla apjomi, ko slēpj zemūdens apgabali, stipri vien lielāki.
Kad atbraucis speciālists, kurš pēc īsas iepazīšanās ceremonijas iziet novērtēt darāmā apjomus, Ģirts ielien hidrotērpā, Ivars – savā spectērpā, un upes brigāde 5 cilvēku sastāvā, bruņojušies zāģiem, ķekšiem, virvēm un vēl dažādiem speciāliem rīkiem, aiziet darbos.
Kur ūdens, tur jābūt arī krietnai ugunij, darba apjomi vareni, pēc arborista rosīšanās teritorijā ir vairākas milzīgas zaru kaudzes, kuras vajag nokurināt. Nav problēmu – divas piromānes aši vien aizkur ugunskuru, un arī ugunsdarbi krastā paralēli ūdensdarbiem Tumšupē ir sākušies.
Ir svētku diena, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Un arī Baltā galdauta svētki. Vieglā vējā lepni plīvo ievas zarā uzvilkts karogs, un pagaidām mums ir balts galds. Galdauts būs vakarā, kad darbi padarīti.
Upes brigāde raujas melnās miesās, krastā drīz vien jau izvilkta pamatīga stumbru, zaru, siekstu un vēl visvisādu drazu kaudze. Ģirts un Ivars, brīžam līdz padusēm ūdenī, zāģē un ķeksē, krastā esošie šņākdami velk un stiepj, jo jāpārvieto nav vis kādi žagari vai sērkociņi, bet krietni piemirkuši, pamatīgi koki. Dažkārt tikai ar visu piecu talkotāju vilcējspēku izdodas tādu siekstu vai čakārni izdabūt krastā tiktāl, lai straume to neienes atpakaļ. Soli pa solim upe kļūst tīrāka, straume ašāka. Nieki, ka kāds pamanījies iemukt dubļos līdz celim, bet cits – piesmelt zābaku!
Vilmārs, kurš pieradis uzraudzīt, vai viss notiek, kā nākas, ik pa brīdim uzkāpj palūkoties, kā klājas ar uguns darbiem, jo «vai tad bez manis darbi rit uz priekšu, man taču jāparāda un jāpamāca, kā kura lieta pareizi darāma!» Un tās nav runas vien, šefs stiepj zarus elsdams pūzdams, bet tad attopas, ka laikam jau bez viņa pie upes nav īstas kārtības, un dodas atpakaļ.
Tikmēr upes brigāde jau tikusi līdz «bebru vasarnīcai», jo Ivars apgalvo, ka tas, kas redzams, tāds nieks vien esot, par kārtīgu dambi to nosaukt neesot pamata. Vīri atkal zāģē, ķeksē, velk krastā visu, ko bebri sabūvējuši, no ūdens parādās jaunas un jaunas zaru un baļķēnu kaudzes. Kādā brīdī straume attīrītajā vietā kļūst tik stipra, ka grūti pat kājās nostāvēt, upe plūst šņākdama un burbuļodama. Uz cik ilgu laiku, to grūti zināt, jo bebri savas būves iemanās atjaunot varen aši. Taču arī pavisam neliels sakopts un attīrīts upes posms dabai sniedz labumu, bet pašiem – gandarījumu.
Pēc pusdienu pauzes pie zaru dedzināšanas ķeras visi, milzīgās kaudzes ugunī noplok šņākdamas un čūkstēdamas. Pa vidu debesis pēkšņi satumst un uznāk īss, bet pamatīgs gāziens, taču tas mums neko nespēj nodarīt, jo jau laikus uzslieta nojume tieši šādiem neparedzamiem gadījumiem. Raisās stāsti, sprēgā joki, cits citu pavelkam uz zoba – kā jau MTS kompānijā ierasts.
Kad darbi apdarīti, top svētku foto no notikuma vietas. Pastrādāts ir krietni, var sākt svinēt. Pa ceļam uz Namdara darbnīcas pirti Ģirts nolemj parādīt vēl kādu Tumšupes gabaliņu ar bebru dambi, tāpēc brienam un lienam pāri laukam un grāvjiem, «līdz tai tur eglei un bērzam», ne tuvākajiem, bet tur tālāk... Kustību dažādībai jābūt, nevar visu laiku tikai zāģēt, vilkt un stiept.
Mājīgajā Namdara darbnīcas pirtiņā mums ir arī baltais galdauts no vecmāmiņas pūralādes un patriotiskas sveces, ir tīkams gurdums un labi padarīta darba apziņa. Un pāri visam – īsta svētku garša kopā ar savējiem. Svinēt var dažādi. Mēs to darījām šādi. Vienojāmies, ka tam jākļūst par MTS tradīciju – svinēt svētkus ar krietniem, pamatīgiem darbiem. Tādiem, kuru rezultāts acīm redzams un sniedz gandarījumu.