Autore: Baiba Dombrovska
2019. gada 12. martā
Pēc 1. festivāla pagājušā gada 10. martā Sedā jau uzreiz sapratām, ka tas ir tik foršs un jēgpilns pasākums, ka, cerams, nepaliks pirmais un vienīgais un ka noteikti brauksim atkal. Tēmu cilājām ik pa brīdim – gan jau 18. novembrī, 2018. gada sezonas pēdējā pasākumā «PATRIOTS», gan janvārī, tiekoties klubā «Autentika». Vilmārs apņēmās turēt roku uz pulsa, sazināties ar Dabas aizsardzības pārvaldi un vajadzīgā brīdī mobilizēt visus ieinteresētos.14. februārī gaidītā ziņa pienāca – 2. martā notiks 2. festivāls. Turpat Sedā. Forši! No atmiņu kambariem ceļam ārā domu skrandas, ko bijām nolēmuši veidot. Guntars atceras, ka, pretstatā pagājušā gada izspūrušajam Maldonim, tā kā bijusi ideja taisīt ko tādu, kas ieturēts stingrās formās. Laikam doma bijusi par Trojas zirgu. Iespējams, saistībā ar dziesmas vāriem: «Pie niedres laivu sēju, pie auzas kumeļu»...
Tā kā laikapstākļi februāra otrajā pusē ir trakot mainīgi un brīžam pat ļoti pavasarīgi, rodas pamatotas bažas, vai Sedas dīķos līdz marta sākumam vairs būs saglabājies ledus un vai festivāls vispār notiks. Tas tapšot skaidrs ap 26. februāri. Gaidām. Kādu dienu pirms šā datuma parādās vēsts, ka «saulaino un silto laika apstākļu dēļ ledus iepriekš plānotajā festivāla norises vietā Sedas purva dīķos nav pietiekami drošs liela dalībnieku skaita uzņemšanai, līdz ar to visas aktivitātes pārceltas uz dabas liegumu «Randu pļavas».» Urrā! Vieta cita, bet mums no Rīgas pat nedaudz tuvāk, kas arī labi.
Idejas par to, ko radīsim un būvēsim, šoreiz īpaši nevirmo. Parādās arī ziņa, ka niedru randu pļavās neesot pārlieku daudz, tāpēc uz lielformāta darbiem nevajag orientēties. Dīvaini, tad kāpēc festivāls tur? MTS attīsta idejas par mušiņām, pelītēm, cīrulīšiem u.c. sīkām radībiņām, ko var dabūt gatavu no maz materiāla. Nākamā vēsts – materiāla ir pietiekami, var atgriezties pie lielformāta darbiem, jo finālā taču tai skulptūrai arī ilgi un smuki jādeg!
Tā kā «galvenais konstruktors» Guntars jau skaidri zināms, ka pasākumā klātienē piedalīties nevarēs, diez vai zirgu spēsim uzburt. Jādomā piezemētāk. Kādā vakarā, skatoties uz krājkasīti, rodas ideja par cūku, jo ir taču Cūkas gads, gadās arī cūkas laime, MTS trakot patīk dubļi utt. Top pat kaut kādas karkasa skices. Niedres gan mājās ir sastieptas, taču līdz mazformāta demo modelim šogad netiekam. Nekas, improvizēsim uz vietas!
Idejas par to, ko radīsim un būvēsim, šoreiz īpaši nevirmo. Parādās arī ziņa, ka niedru randu pļavās neesot pārlieku daudz, tāpēc uz lielformāta darbiem nevajag orientēties. Dīvaini, tad kāpēc festivāls tur? MTS attīsta idejas par mušiņām, pelītēm, cīrulīšiem u.c. sīkām radībiņām, ko var dabūt gatavu no maz materiāla. Nākamā vēsts – materiāla ir pietiekami, var atgriezties pie lielformāta darbiem, jo finālā taču tai skulptūrai arī ilgi un smuki jādeg!
Tā kā «galvenais konstruktors» Guntars jau skaidri zināms, ka pasākumā klātienē piedalīties nevarēs, diez vai zirgu spēsim uzburt. Jādomā piezemētāk. Kādā vakarā, skatoties uz krājkasīti, rodas ideja par cūku, jo ir taču Cūkas gads, gadās arī cūkas laime, MTS trakot patīk dubļi utt. Top pat kaut kādas karkasa skices. Niedres gan mājās ir sastieptas, taču līdz mazformāta demo modelim šogad netiekam. Nekas, improvizēsim uz vietas!
Klāt 2. marta rīts. Pamazām «noteiktajā vietā un laikā» (pat stipri pirms) visi tiekam savākti, pa ceļam vēl kafija un uzkodas Ilzes darba mītnē, kur paķeram trimmeri, improvizētos grilus un dēļus, un ceļš var sākties!
Lielākais šāda veida pļavu masīvs Latvijā, dabas liegums «Randu pļavas», kas, izrādās, dibināts jau 1962. gadā, 2. marta priekšpusdienā mūs sagaida ar pastipru vēju, diezgan saulainu laiku un smaidīgiem organizatoriem, kuri vedina savākt visu vajadzīgo tehnisko aprīkojumu un doties uz būvlaukumu tuvāk jūrai. Top pirmā komandas «Meža takas» bilde, nu jau tradicionāli pie sarkanā «piparbusa», un tad ar pilnām padusēm lēni čāpojam jūras krasta virzienā. Vilmārs ir varen pacenties, iepriekšējā pievakarē tumsas aizsegā paretinādams Šmerļa mežu un sagādādams krietnu daudzumu mietu un zaru pamatkonstrukcijai (pats vienubrīd ziņoja, ka trīs stundas pievakarē un vēl četras no rīta vai arī otrādi!!!). Esam bruņojušies ar trimmeri, mačetēm, šķērēm, dēļiem, auklu rituļiem, knaiblēm, sīkām uzkodām un ko vēl visu.
Lielākais šāda veida pļavu masīvs Latvijā, dabas liegums «Randu pļavas», kas, izrādās, dibināts jau 1962. gadā, 2. marta priekšpusdienā mūs sagaida ar pastipru vēju, diezgan saulainu laiku un smaidīgiem organizatoriem, kuri vedina savākt visu vajadzīgo tehnisko aprīkojumu un doties uz būvlaukumu tuvāk jūrai. Top pirmā komandas «Meža takas» bilde, nu jau tradicionāli pie sarkanā «piparbusa», un tad ar pilnām padusēm lēni čāpojam jūras krasta virzienā. Vilmārs ir varen pacenties, iepriekšējā pievakarē tumsas aizsegā paretinādams Šmerļa mežu un sagādādams krietnu daudzumu mietu un zaru pamatkonstrukcijai (pats vienubrīd ziņoja, ka trīs stundas pievakarē un vēl četras no rīta vai arī otrādi!!!). Esam bruņojušies ar trimmeri, mačetēm, šķērēm, dēļiem, auklu rituļiem, knaiblēm, sīkām uzkodām un ko vēl visu.
Piesaistošā mieta izvēle ir vienkārša – Vilmārs, brizdams pirmais un pirmais nonācis galā, to jau ir izvēlējies. Protams, visforšāko visizteiksmīgākajā vietā, citādi nemēdz būt! Un tad jāķeras pie lietas, jo no pieredzes zinām, ka laiks mākslinieciskajos būvdarbos aizskrien vēja spārniem, čammāties nav laika. Puiši aizdodas pļaut un stiept niedres, bet laukumā ar visu mietu kaudzi un striķiem kādu brīdi paliekam tikai dāmas. Īstas skaidrības, kas un kā jābūvē un ar ko jāsāk, kādu brīdi nav, bet sievietes ir radošas būtnes un allaž var uztaisīt gandrīz no nekā ne tikai cepuri vai salātus... Rodas doma konstruktīvajam risinājumam piesaistīt šefu kā diplomētu fiziķi un nenovēršamu praktiķi, bet, tā kā Artūrs jau pamanījies saslapināt kājas, jo starp niedrēm ūdens ir, pat visai dziļš, pļaušanu jau pārņēmis Vilmārs un ieniris dziļi niedrēs. Nu nekā! Pašiem vien galā jātiek. Soli pa solim tiek sasiets pamats. Lai gan konstruktora shēma pieprasa sešstūra vai piecstūra prizmu, nospriežam, ka lietas nevajag lieki sarežģīt, iztiks vien ar četrstūri. Apaļumus lopiņam (ja vien tā vispār būs cūka) piepolsterēsim ar niedrēm.
Neesam pirmoreiz ar pīpi uz jumta, pagājušogad noskatījām, ka kūlīšu siešanai noderīgs ir īpašs statīvs, dēļi tam tālredzīgi sagādāti (paldies Ilzei par paletes izjaukšanu!). Palūdzam Artūro, lai izveido šādu ierīci. Piegādes daļa Riharda personā jau savilkusi krietnu izejmateriāla kaudzi, jāsāk tik siet kūlīši un likt tīri intuitīvi kopā. Skeleta konstrukcija lielākai stabilitātei ik pa brīdim tiek papildināta ar vēl kādu detaļu un krietni piešņorēta pie centrālā mieta. Pragmatiskie praktiķi daudzpusīgi apsver, kādā virzienā labāk kūlīšus likt, un aši vien pirmais sāns ir sašņorēts. No niedru biezokņa iznirušais Vilmārs skeptiski nolūko paveikto, respektīvi, puscūci, pavaicā «Bet kas tas tāds būs?», nosmej, ka viņam vienalga, mēs varot būvēt kaut sapņu ķērāju, pielej degvielu un no jauna ienirst pļaušanas darbos. Artūrs, atradis kādu dēļa galu un mietus, absolūti ģeniāli atrisina cūkas šņukura konstrukcijas jautājumu. Mēs ar Kristīni tik sienam lielākus un mazākus kūlīšus, ko pārējie zinātniski stiprina visriņķī skeletam. Šņukurs, izrādās, ir lielais trumpis, tieši to veidojot, rodas izpratne, ka mūsu lopiņš būs dzeloņcūka! Materiāla ir pietiekami, izdaiļošanas un piefrizēšanas darbos iesaistāmies visi no sirds. Jā, ir! Un kad vēl vietā top iestiprinātas jau mājās uzzīmētās acis, tad efekts ir satriecoši labs. Visus materiālu pārpalikumus veikli noslēpjam dzīvniekam vēderā stabilitātei un arī tāpēc, lai mūsu sētā viss tīrs un sakopts. Pa vidu vēl paspējam nepozēt un iepozēt kādiem fotogrāfiem, pastāstīt par savu veidojumu Limbažu novada avīzei «Auseklis», un tad dodamies aplūkot pārējo komandu veikumu. Fantāzija ļaudīm bagāta: sams ar visu āķi un laivu, ķirzaka, Salacgrīvas simbols enkurs, kaut kas īpatnējs starp sēni un palmu, ekoloģiskais flinstonmobilis, banānu kuģis, teiksmains vienradzis (vai sapņu zirgs?)...
Neesam pirmoreiz ar pīpi uz jumta, pagājušogad noskatījām, ka kūlīšu siešanai noderīgs ir īpašs statīvs, dēļi tam tālredzīgi sagādāti (paldies Ilzei par paletes izjaukšanu!). Palūdzam Artūro, lai izveido šādu ierīci. Piegādes daļa Riharda personā jau savilkusi krietnu izejmateriāla kaudzi, jāsāk tik siet kūlīši un likt tīri intuitīvi kopā. Skeleta konstrukcija lielākai stabilitātei ik pa brīdim tiek papildināta ar vēl kādu detaļu un krietni piešņorēta pie centrālā mieta. Pragmatiskie praktiķi daudzpusīgi apsver, kādā virzienā labāk kūlīšus likt, un aši vien pirmais sāns ir sašņorēts. No niedru biezokņa iznirušais Vilmārs skeptiski nolūko paveikto, respektīvi, puscūci, pavaicā «Bet kas tas tāds būs?», nosmej, ka viņam vienalga, mēs varot būvēt kaut sapņu ķērāju, pielej degvielu un no jauna ienirst pļaušanas darbos. Artūrs, atradis kādu dēļa galu un mietus, absolūti ģeniāli atrisina cūkas šņukura konstrukcijas jautājumu. Mēs ar Kristīni tik sienam lielākus un mazākus kūlīšus, ko pārējie zinātniski stiprina visriņķī skeletam. Šņukurs, izrādās, ir lielais trumpis, tieši to veidojot, rodas izpratne, ka mūsu lopiņš būs dzeloņcūka! Materiāla ir pietiekami, izdaiļošanas un piefrizēšanas darbos iesaistāmies visi no sirds. Jā, ir! Un kad vēl vietā top iestiprinātas jau mājās uzzīmētās acis, tad efekts ir satriecoši labs. Visus materiālu pārpalikumus veikli noslēpjam dzīvniekam vēderā stabilitātei un arī tāpēc, lai mūsu sētā viss tīrs un sakopts. Pa vidu vēl paspējam nepozēt un iepozēt kādiem fotogrāfiem, pastāstīt par savu veidojumu Limbažu novada avīzei «Auseklis», un tad dodamies aplūkot pārējo komandu veikumu. Fantāzija ļaudīm bagāta: sams ar visu āķi un laivu, ķirzaka, Salacgrīvas simbols enkurs, kaut kas īpatnējs starp sēni un palmu, ekoloģiskais flinstonmobilis, banānu kuģis, teiksmains vienradzis (vai sapņu zirgs?)...
Visas dalībnieku komandas kopā dodamies palīdzēt savākt skulptūrās neizmantotās, bet sapļautās niedres, sniedzam interviju Vidzemes TV, pozējam oficiālajiem foto, un, skat, pienācis arī apbalvošanas laiks. Katra komanda saņem DAP atzinību un pateicību par piedalīšanos arī tīri taustāmā veidā – skaistu maisiņu, pilnu ar dažādiem labumiem, īsi pastāsta pārējiem kolēģiem par savu šedevru, un ... festivāls oficiāli beidzies. No šosejas puses aplūkot skulptūras nāk lielāki un mazāki interesentu bariņi. Tā kā vējš pie jūras zēģelē vareni, skulptūras ugunsdrošības apsvērumu dēļ dedzinātas gan laikam netikšot – tā ziņo DAP pārstāvji. Bet festivāls nākamgad noteikti būšot – gan Sedā, gan te, Salacgrīvas novadā. Tā kā ar niedrēm aug ciet purvi un ezeri visā Latvijā, Dabas aizsardzības pārvaldei ir koša ideja nākamajam gadam – niedru skulptūru festivālus varētu izvērst pa visu Latviju!
Jūra ir tik tuvu, vēl ledus pilna, taču nonākt līdz tai neizdodas, jo niedrājos ir krietni daudz ūdens, Vilmāram, niedres pļaujot, pat izdevies piesmelt garos gumijniekus. Neko darīt, pie jūras nonāksim kādā citā reizē! Vēl pēdējoreiz uzmetam acis savai turbodzeloņcūkai, ar kuru, kā DAP speciālisti konstatējuši, varētu aizlidot vismaz līdz putnu vērošanas tornim pāris kilometru attālumā, un tad dodamies atpakaļ uz busu. Ar steigu jākurina uguns, jo ēst visiem gribas briesmīgi, cikos kurš brokastojis, nemaz vairs nevar atcerēties. Turpat nelielā ieplakā ceļa malā aši vien top improvizēts galds, jo Vilmāram līdzi ir pat glauni maisi, ko izmantojam galdauta vietā, uguns meistars Artūrs pamazītiņām vien jau uzbūris liesmas grilos, pārtikas, kā allaž, katram ir gan sev, gan vēl visiem citiem
Jūra ir tik tuvu, vēl ledus pilna, taču nonākt līdz tai neizdodas, jo niedrājos ir krietni daudz ūdens, Vilmāram, niedres pļaujot, pat izdevies piesmelt garos gumijniekus. Neko darīt, pie jūras nonāksim kādā citā reizē! Vēl pēdējoreiz uzmetam acis savai turbodzeloņcūkai, ar kuru, kā DAP speciālisti konstatējuši, varētu aizlidot vismaz līdz putnu vērošanas tornim pāris kilometru attālumā, un tad dodamies atpakaļ uz busu. Ar steigu jākurina uguns, jo ēst visiem gribas briesmīgi, cikos kurš brokastojis, nemaz vairs nevar atcerēties. Turpat nelielā ieplakā ceļa malā aši vien top improvizēts galds, jo Vilmāram līdzi ir pat glauni maisi, ko izmantojam galdauta vietā, uguns meistars Artūrs pamazītiņām vien jau uzbūris liesmas grilos, pārtikas, kā allaž, katram ir gan sev, gan vēl visiem citiem
Saule pamazām laižas uz rietu. Pēkšņi atskan zvans, DAP Rūta Vilmāram no jūras malas ziņo, ka skulptūras tomēr tiks dedzinātas. Ko nu? Ja īpaši uzaicina, neiet nevar. Pie grila paliekam dežurēt abas ar Kristīni, pārējie aizbrien vakara krēslā. Kādā brīdī jūras pusē ieraugām milzīgu liesmu stabu, tātad kāda skulptūra jau kāpj debesīs... Taču ķēķa dežurantiem nav laika ilgi blenzt uz dabas jaukumiem, uguns grilos jāuztur, desas un vistu stilbi jāizcep, jo īsti paēst pirms uguns šova neviens tā arī nepaspēja. Bet viss izdodas godam.
Baudot vakarīgo maltīti, sprēgā asprātības un jociņi, raisās dažādi atmiņu un pieredzes stāsti, pārcilājam nu jau tuvās nākamās sezonas aktualitātes. Artūrs rezumē – MTS ir dīvaini ļaudis, rīko pinknikus novembra beigās un marta sākumā, nevis vasarā. Ha! Vasarā var jebkurš, arī mīkstmiesis. Īstais šarms un pareizā garša ir tieši šādiem – pēc saturīgi, darbīgi lieliskā kompānijā pavadītas garas dienas. Un tad viens lustīgs brīdis – DAP dāvātā zaļā maisiņa satura sadalīšana visiem septiņiem darboņiem. Izlozes veidā, protams, bez korupcijas un blēdībām! Taču nelielais maisiņš izrādās gluži bezgalīgs, katrs iegūstam vismaz trīs, ja ne četras dažāda izmēra mantas. Diploms, protams, paliek šefam un tiks «piešūts pie lietas».
Baudot vakarīgo maltīti, sprēgā asprātības un jociņi, raisās dažādi atmiņu un pieredzes stāsti, pārcilājam nu jau tuvās nākamās sezonas aktualitātes. Artūrs rezumē – MTS ir dīvaini ļaudis, rīko pinknikus novembra beigās un marta sākumā, nevis vasarā. Ha! Vasarā var jebkurš, arī mīkstmiesis. Īstais šarms un pareizā garša ir tieši šādiem – pēc saturīgi, darbīgi lieliskā kompānijā pavadītas garas dienas. Un tad viens lustīgs brīdis – DAP dāvātā zaļā maisiņa satura sadalīšana visiem septiņiem darboņiem. Izlozes veidā, protams, bez korupcijas un blēdībām! Taču nelielais maisiņš izrādās gluži bezgalīgs, katrs iegūstam vismaz trīs, ja ne četras dažāda izmēra mantas. Diploms, protams, paliek šefam un tiks «piešūts pie lietas».
Kopumā festivāla laikā nopļauto niedru daudzums attiecībā pret teritorijas plašumiem ir vien kniepadatas galviņas lielumā, taču arī tas ir būtiski. Šoreiz esam palīdzējuši ne tikai putniem, attīrot ligzdošanai nepieciešamas platības. Neļaut niedrēm pārņemt pļavas ir vienīgā iespēja saglabāt tajās vairāk nekā 40 aizsargājamo augu sugu.
Saule norietējusi, uguns grilos izdzisusi, vēderi pilni, pasākums beidzies. Mājupceļš gaida. Paldies visiem iesaistītajiem! Nākamgad atkal. Citējot grupu «Pērkons» un Anšlavu Eglīti:«Sakām, šķaudot putekļus, –
E, kur jauki bija!»
Saule norietējusi, uguns grilos izdzisusi, vēderi pilni, pasākums beidzies. Mājupceļš gaida. Paldies visiem iesaistītajiem! Nākamgad atkal. Citējot grupu «Pērkons» un Anšlavu Eglīti:«Sakām, šķaudot putekļus, –
E, kur jauki bija!»
