Kam neveicas kārtīs, tam veicas skriešanā?

2016. gada 6. augustā
 
“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.
 
 
Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.

Tad nu 3 nedēļas pirms Cēsu Eco Trail piesakos šim piedzīvojumam. Izvirzu sev sekojošus uzdevumus: PLĀNS A – finišēt skrienot, PLĀNS B – finišēt rāpojot, PLĀNS C – kaut kā finišēt. Grūti, bet paveicami uzdevumi. Lielā gatavošanās varēja sākties. Lai iemidzinātu konkurentus un neatklātu visas kārtis, gatavošanās stratēģija balstījās uz stabilas kilometrāžas saglabāšanu līdz sacensību nedēļai. Manā gadījumā – turēties pie 50 km nedēļā un distanci paņemt uz svaigumu. Ideāls plāns slinkam skrējējam.

Dienu pirms sacensībām darbavietā notiek sporta spēles, kurās esmu nolēmis veģetēt un diemžēl nolūkoties uz visu no malas. Prieks, ka vismaz ir zolītes turnīrs. “Ja nevaru sportot, tad vismaz uzvarēšu zolītes turnīrā,“ nodomāju pie sevis un, izspēlējot turnīra priekšsacīkstes, nekur tālāk arī netieku. Cerot, ka ar skriešanu nākamajā dienā tik bēdīgi neies, morāli satriekts dodos uz māju pusi.

Vakarā ierodos Cēsīs pie radiem. Laicīgi dodos pie miera. Žēl tik, ka tas miers, pāris stundas pirms sacensībām, ir tāds relatīvs jēdziens. Stress, lietus aiz loga, braucoši vilcieni gar logu, tekošs ūdens akvārijā. Noskanot modinātājam plkst. 3:00, pie nenormālas lietus gāzes ārpusē, jūtos kā iz***sta jāņoga. Nevaru nekādi saprast, vai es pa nakti esmu gulējis vai atradies kaut kādā pasaulē starp miegu un nomodu. Plkst. 4:10 izeju ārā. Vēl joprojām gāž kā ar spaiņiem. Brīdī, kad savā gudrajā galvā iedomājos par to, ka varētu no radiem paņemt lietussargu, aiz manis aizmugurē aiztaisās durvis. Labi, ka es “ZINU” durvju kodu. Nolamājos pie sevis, ka esmu vienkārši “ģēnijs” un, nosakot ziemeļus, dodos aptuvenās starta vietas virzienā.

5:00 tiek dots starts un pie sevis nodomāju, ka būtu labi tomēr neizgāzties. Kārtis iedalītas. Cēsu Eco Trail piesaka man LIELO ZOLI. Atliek tikai turēties pretī. Sākotnējais plāns vienkāršs. Pirmajos kilometros īpaši “nesprēgāt” ar tempu un skriet uz sajūtām. Nosecinu, ka manas sajūtas laikam nesakrīt ar pārējo skrējēju sajūtām un 95% paiet man garām kā stāvošam. Cenšos neskriet baram līdzi, jo vēl spilgtā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens, kur sākotnēji pārķēru tempu un degviela pie 50.km jau bija beigusies, padarot turpmāko skrējienu, par sava veida zombijveida pastaigu. Pirms skrējiena jau esmu sarēķinājis, ka jānoskrien tikai kādi 30 km un tālāk jau pastaigas tempā varēšu iekļauties noteiktajā kontrollaikā.

Sākotnēji trase ir līdzena un īpašas grūtības nesagādā. Ap 15.km trase sāk vilkt ārā savus trumpjus. Priekšā grāvis ar ūdens līmeni tā aptuveni līdz celim. Skats pa labi – gals nav redzams, skats pa kreisi – gals nav redzams. „Ehhh…būs vien jābrien cauri. Es taču esmu vecis. Sīka pļaņčka nevar mani apturēt”, un kā tāda cimperlīga meita lēnām izbrienu cauri grāvim. Iesvētības ar ūdeni ir galā. Tālāk jau vairs nav ko zaudēt, jo kājas jau tāpat līdz skrējiena beigām vairs sausas nebūs. Skrējiena turpinājumā ik pa laikam iesēžos kādam astē un, lai arī esmu lēns, tomēr izrādās, ka kāds ir vēl lēnāks par mani. Ap 25.km, kur gadās kur nē, distancē saskrienos ar Ultralapsu. To pašu Ultralapsu, kuras stāstus par paveiktajiem varoņdarbiem citās ULTRĀS, esmu lasījis ar milzīgu apbrīnu. Es viņai varētu drīzāk ūdeni pienest, kur nu vēl turēt līdzi distancē. Bažīgi paskatos pulkstenī tempu un nodomāju, ka nemaz tik ātri neskrienu un gan jau Dace drīz aizlidos man garām. Kā vēlāk izrādījās, kopā nolauzām turpmākos 35 km. Laikam neesmu tik slikts sarunas biedrs, ka mani tik ilgi var paciest. Beigās ar vēsu prātu atskatoties uz sacensībām, droši varu teikt, ka šis pavērsiens manā gadījumā bija ļoti liela veiksme un tas, ka lielāko distances daļu varēju skriet kopā ar Daci, viennozīmīgi atviegloja distanci kā no morālā viedokļa tā arī fiziski.

Ap 30. km distancē panāku Ievu, kurai šīs ir pirmās tik garās sacensības un kuru pirms sacensībām biju arī nedaudz pakonsultējis par viņas interesējošajiem jautājumiem. Smieklīgi jau ir. Kas tad es par konsultantu, ja pats knapi līdz finišam varu tikt. Turpmākajā distancē vairākas reizes ar Ievu trasē pārmijāmies un gala rezultātā viņa finišēja tikai nelielu brīdi aiz manis. Priekš pirmās ultras fantastisks rezultāts!

Pienāk 33.km un Cēsu Eco Trail turpina vilkt ārā savus trumpjus. Lai dzīve neliktos tik rožaina, kārtējo reizi nākas izmērcēt kājas. Pēdu stāvoklis pēc šādām SPA procedūrām 10h garumā ir atsevišķa stāsta vērts. Pienāk 40.km kontrolpunkts. Uzjaucu kokteilīti dzeršanas sistēmā un saprotu, ka otra pulverīša deva priekš izotoniskā dzēriena nākamajiem kontrolpunktiem, ir izveidojusi želejveidīgu masu manā somā. Nosecinu, ka pēc 50.km būs vien jādzīvo uz ūdens. Visa skrējiena laikā sanāca iztērēt 7 SIS GO ENERGY GEL želejas, 5 ISOSTAR Endurance B.C.A.A želejas, 2.5 litri izotoniskā dzēriena un kādu 1l kolas dzēriena.

Pēc  40.km kontrolpunkta kā par brīnumu vēl jūtos dzīvs. Nodomāju, ka tā taču nevar būt, ka puse distances jau aiz muguras, bet skriešanas sajūtas kopumā vēl itin labas. Sarēķinu, ka attiecībā pret pagājušo gadu pirmo distances daļu esmu noskrējis par 40 minūtēm lēnāk. Nodomāju, ka laikam veiksmīgi būšu ietaupījis spēkus un novilcinājis to „skriešanas sienu” par pāris kilometriem tālāk. Pienāk Amatas takas līkloči. Tehnisks skriešanas posms, kas elitei noteikti nesagādā nekādas problēmas, bet tā kā man līdz elitei ir kā līdz kosmosam, tad varu atļauties arī šo posmu veikt soļošanas tempā. Domājams, ja arī tajā posmā būtu mēģinājis skriet, īpašas atšķirības laika ziņā pilnīgi noteikti nebūtu.

Pienāk 60.km un jūtu, ka distances gaitā esmu sataupījis spēku un salīdzinoši vieglajā grants seguma posmā nolemju paātrināties. Uzņemu tās dienas lidojošo tempu – 5.15 min/km.  Kājas priekš 60.km ir pārsteidzoši vieglas un palēnām sāku ķert priekšā esošos skrējējus. Lidojošā Ieva, kas ar smaidu palidoja garām 55.km arī nav tālu aizskrējusi un līdz 69.km esmu sadzinis viņu rokā. Sapriecājos, ka pēdējos kilometrus esmu tiešām labi ieskrējies un jau sāku sapņot par finišu. Suns pārkāpts, aste tik palikusi. Tāds sīkums vien ir. TĀDS NAIVUMS MANĀ VECUMĀ! Kā izrādījās visa iepriekšējā distance tādi ziediņi vien bija. Ja līdz skrējienam es tos Cēsu kalnus nezināju, vai arī negribēju zināt, tad pēc sacensībām es viņus no galvas iemācījos. Cēsu Eco Trail izspēlēja savu kreiča dāmas kārti Vāļu kalna, Ozolkalna un Žagarkalna izskatā. KĀPJOT šajos kalnos, es iekšēji pie sevis tiešām lamājos. Lamājos uz sevi, ka esmu uz ko tādu parakstījies. Lamājos uz organizatoriem, kuri šo saldo ēdienu ir ielikuši distances beigās. Tas tiešām bija smagi! Pēc šiem kalnainajiem brīnumiem pēdējie kilometri paiet no sērijas: „lieciet man mieru. Cik tālu ir tas sasodītais finišs?”. Bet kā jau tas parasti šādos skrējienos notiek spēki mēdz uzrasties negaidītos brīžos. Pēdējos 3 kilometros saņemos uz pēdējo finiša spurtu, kura laikā apsteidzu Ievu. Būs tie padomi tomēr nākuši viņai par labu. Prieks par viņu!

Finišā ieskrienu diezgan raitā solī un esmu spējīgs pat papriecāties, kas norāda, ka kaut kādi spēki tomēr vēl ir palikuši. Pašam par brīnumu secinu, ka otro distances daļu esmu noskrējis par pāris minūtēm ātrāk ka pirmo. Lieliski, bieži tā noskriet neizdodas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, otrā distances puse noskrieta par 1h 20min ātrāk. Rezultāts 10h 18min viduvējs, bet esmu apmierināts par to, kādā stilā šoreiz tas ir sasniegts. Gandarījums, ka distance noskrieta apdomīgi, vienmērīgi un ar prieku. Šajā partijā mazie gūst uzvaru! Pie šādām kārtīm nākamajā reizē uzvara var izpalikt. Jākrāj kilometrāža, jāstrādā nopietnāk un iespējams nākamajā gadā latiņu varēs pacelt arī augstākā līmenī.

Autors - Edgars Bukšs