2018. gada 12. martā

 

Parastas darbdienas, 27. februāra, rīts. Brīvā brīdī starp ikdienas darbiem ielūkojoties facebook, parādās, ka Vilmārs dalījies ar Dabas pārvaldes ziņu, – 10. martā Sedā notiek 1. Niedru skulptūru festivāls. Sedā, tur, kur pagājušajā rudenī bija rogaininga sacensības “Kuiteņa Maldonis”? Tās vēl joprojām labā atmiņā kā ļoooti slapjas, ogām un sēnēm bagātas, kopā ar lielisku brīvprātīgo komandu. Jauki. Purvs liels, niedru tur pārpārēm. Pēc brīža Artūro pievienojis jautājumu – varbūt viņš varot pievienoties Vilmāram? Šefs gan atbild, ka nemaz neesot domājis braukt, tik padalīties ar informāciju, bet, ja nu tā, tad apsvēršot iespēju. Tak ziemas aukstumā (un tobrīd Rīgā tiešām ir kārtīga ziema ar diezgan labiem mīnusiem) tādam braucienam esot dažādi papildnosacījumi – ir jāvar un jāgrib kārtīgi dz..., jāgarantē, ka neganti nelamāsies un ļausies aizvesties mājup. Klusi noķiķinu. Opā! Uz karstām pēdām Kristīne pievienojusi komentāru, ka mēs abas tak visiem punktiem atbilstam un apsolāmies tos godprātīgi izpildīt. Vilmārs sev raksturīgajā manierē komentē – ticēt sievietēm? Tad labāk uzreiz nošauties! Kamēr klusībā apsmaidu šo saraksti, hopā, e-pastā jau iegrabējusi vēstule, kurā teikts, ka 10. martā braucam uz Sedu!

 

 

Komanda esot jau arī oficiāli pieteikta Dabas pārvaldei. Šefs turklāt jau izshēmojis, kurš par ko atbild. Apmēram 10 minūšu laikā ir tapis pasākums, kas turpmāko 12 dienu laikā aizņems mūsu domas un sirdis! Zibenīgi un operatīvi. Paldies facebook varenajam spēkam!
Tad nu sākas vētraina un brīžam klusāka sarakste, kopumā ap 70 e-pasta vēstuļu apjomā. Sākotnējai 5 cilvēku vienībai aši tiek piepulcināti Guntars un Rihards, un Vilmāra “Sarkanā pipara” ekipāža nokomplektēta pilnībā. Daži gan to vēl pāris dienu nemaz nezina, bet tas nemaina lietas būtību. Guntaram kā izbijušam floristam tiek deleģēts pienākums izfunktierēt, kā mēs savu Kuiteņa Maldoni dabā dabūsim gatavu. Un to, ka tas būs tieši viņš, Sedas rogaininga simbols, pēc Kristīnes ierosinājuma akceptē visi. Priekšdarbi var sākties.

• 
•  

Šefs sākumā izvirza uzdevumu uzskicēt Kuiteni mērogā, lai varam saprast, cik lielu to taisām, kur un cik lielas būs acis, kāds karkass vajadzīgs utt. Turklāt jātaisa esot abi – lielais un mazais – tieši tā, kā rogaininga emblēmā... Tehniskas vīru runas, sak', ir loģiski jāsagatavojas, uz dullo vien tā lieta neies krastā! Galvenais konstruktors (par kādu Guntars automātiski, pašam nemaz nenojaušot, ir iecelts) krietnu laiku staigā, kā karstu kartupeli mutē ieņēmis un purpina, ka Kuitenis jau sapņos rādās... Ne viņam vienam. Bet tad pienāk marta otrās nedēļas pirmie datumi, Guntars vietējās pļavās ir savācis krietnu čupu ar niedrēm, un, hops, sarakstē pēkšņi parādās mazais Maldonītis, tāds mīļš un pūkains kā cālis. Arī šefs ar to esot iepazīstināts un atzinis konstrukciju par labu esam. Un, galu galā, liela māksla (šoreiz vārda tiešā nozīmē, jo skulptūru vērtēšanas kritērijos ietilpst gan lielums, gan izmantotā niedru masa) ir jāaplūko pa gabalu, nevis jālien tuvumā aptaustīt!

• 
•  

 E-pastā turpinās intensīvas debates par darbarīkiem, piknika ēdienkarti (ziemā tak tos neviens nav atcēlis!), iespēju dabūt pārvietojamu grilu u.c. lietām, kas piederas pasākuma organizatoriskajai pusei. 630 metru džutas striķa mums ir. Tur jau var ne tikai Maldoni uztīt, bet arī paši cieši satīties, sapīties... Lai gan, pārnestā nozīmē runājot, cits ar citu satinušies un sapinušies šajā kompānijā un sastāvā esam jau krietnu laiciņu. Un tad jau arī klāt, citējot klasiķi, “nakts pirms tautasdziesmas”. Vakars atnāk ar nelāgu ziņu no Artūro, ka, nez', kā būs, esot nācies izmantot zobu ķirurga pakalpojumus. Šefs piedraud – lai nemaz nedomā nebūt, tā var pazaudēt vēl kādu zobu pie vienām sāpēm! Arī grila jautājums, pieejot radoši, ir atrisināts. Kāpēc gan mājās vieniem ir tāda lieta kā vecs katls? Bet otriem – cepeškrāsns restītes! Vēl pēdējie saskaņojumi, precizējumi, ar labu nakti visiem, tiekamies jau rīt, 10. martā!

 

• 
•  

 Rīts ataust cieši miglains vārda burtiskā nozīmē. Griez kaut ar nazi un smērē uz maizes. Kad visa vajadzīgā iedzīve savākta, izskatās, ka esam saposušies nevis vienas dienas pasākumam Latvijas dabā, bet vismaz nedēļu ilgai ziemeļu ekspotīcijai. Vienīgais mierinājums – ir zināms un dabā pārbaudīts, ka Vilmāra buss ir gandrīz bezgalīgi ietilpīgs, sabāzt var visu ko un pa virsu vēl vellu ar visu vējlukturi. Uz tikšanās vietu Teikā nez kāpēc stulbi izdomājam nebraukt ar maršrutnieku, jo šķiet, ka pekeļu ir par daudz, būs grūti iekāpt. Gan jau trolejbusā būs ērtāk. Ha, bet tas atnāk krietni pilns, tad nu ietūcāmies un balansējam uz puskājas, tantukiem nikni purpinot, ka mums nevar tikt garām... Sorry! Kad esam jau gandrīz galā, atlicis vēl tikai pagrieziens no Lielvārdes uz Brīvības ielu, atskan zvans no šefa: – Kur esi? Ko velcies tik ilgi? Cik var gaidīt!? – Oho, super! Nekavējam ne minūti no norunātā laika, bet, ja jau dzirdami šādi teksti, tad zināms, ka Zemem ar emocionalo stāvokli viss kārtībā!

• 
•  

 Piparbuss piestāj, ietūcāmies tajā, labrīt visiem klātesošajiem, braucam uz festivālu! Aši vien klāt Valmiera, tur neliela pauzīte benzīntankā, tuvāka apsveicināšanās ar kolēģiem, tad laižam tālāk caur Strenčiem uz Jērcēniem. Pa gabalu ievēroju Kaņepju dižozolu, tad tad jau šļūcam iekšā Sedas tīrelī uz putnu torni, pie kura notiks festivāls. Kad nonākam galā, priekšā pagaidām ir vien organizatoru transports. Sākam jau apsvērt, diez, vai tik nebūsim vienīgie dalībnieki, bet bažām nav pamata, kamēr apgriežam un noliekam busu malā, uz torņa pusi, gluži kā krellēs savērtas, virzās vēl krietni daudzas ekipāžas.

 

• 
•  

Tad katrai komandai tiek iedalīts savs ledū iesaldēts miets, ap kuru veidojama skulpūra. Līdz oficiālajai atklāšanai, kas paredzēta 13.00, neko vēl būvēt nedrīkst, vien vākt kopā niedres. Drusku iestiprināmies pirms lielajiem darbiem, tad Vilmārs uzkar plecos krūmgriezi un aizdodas pļaut, bet mēs, pārējie, uzraušamies putnu vērošanas tornī, lai no putna lidojuma, kā sacīt jāsaka, aplūkotu Sedas sniegoti niedrotos plašumus. Nudien iespaidīgi! Cik vien tālu acs redz, visur sniegi, niedres, aizsaluši dīķi un kanāli... Pagaidām var tikai iztēloties, kā te ir pavasarī, kad atriežas putni un sākas ligzdošanas laiks. Vilmārs to zina, viņa krāšņie stāsti pagājušajā pavasarī par nevēlēšanos no šīs paradīzes atgriezties Rīgā, ir dzirdēti. Diemžēl purva dīķi ar niedrēm aug ciet trakā ātrumā, taču daudziem putniem tāda biežņa nav vajadzīga. Tāpēc šodien esam te, lai visā šajā bezgalīgajā plašumā attīrītu kaut mazmazītiņu pleķīti.

  

• 
•  

 Vilmārs jau pļaudams nozudis niedrājā, mēs sākam vākt un raust kopā viņa veikumu, laika līdz atklāšanai vairs nav pārāk daudz, bet savācamā masa ir pamatīga, tāpēc ņemamies visi šņākdami, drīz vien kāda jaka vai veste, vai biezāka cepure jau kļūst pilnīgi lieki elementi, pie malas tos! Ha, bet purvs ir viltīgs, it kā biezajā ledū līdz celim gadās ielūzt un slapjas kājas dabūt ne vienam vien. Jāskatās rūpīgi, bet reizēm nepalīdz arī tas, krikt, un esi jau ar kāju slapjajā zemledus teritorijā... Kopīgiem spēkiem esam sarausuši pamatīgas izejmateriāla kaudzes, uz aci ņemot, vajadzētu tā kā pietikt.

  

• 
•  

Klāt pasākuma svinīgā atklāšana, pēc īsām, konstruktīvām uzrunām visas astoņas komandas var mesties pie savu ieceru realizācijas. Tā kā tiek izziņots arī bērnu sniegavīru konkurss, Aija izlemj, ka ir vērts pamēģināt, kaut ārpus konkursa, jo strikti vecuma ierobežojumi un definīcija, kas ir bērns un no cik līdz cik gadiem drīkst piedalīties, izziņoti netika. Tā kā “bērnu kategorijā” vēl nosacīti ietilpst arī Rihards, kuram tikai vasarā būs 18, viņi nolemj strādāt kopā. Un sākt tapt veidojums, kas vēlāk iegūs apzīmējumu “Maldoņa brūte”.

 

• 
•  

Jebkura darba veiksmes ķīla ir gruntīgs pamats. Tāpēc Guntara virsvadībā galvenais ir ielikt un kārtīgi nostiprināt konstrukcijas pamatus pie staba. Sākumā saveidojam dažāda garuma niedru kūlīšus, tad sākam tos siet uz riņķi. Vilmārs pamanījis, ka konkurentiem mums līdzās ir speciāla palīgierīce kūlīšu veidošanai, ko sauc par āzi, bet Guntars atsmej, ka mums tādu nevajag, viņam esot divas kazas (!!! vārdā neminēsim), spējot tik siet. Soli pa solim Maldonis pieņem vajadzīgos apaļumus. Organizatoru izsniegto drāti lietojam minimāli, pārsvarā izmantojam vien auklu.

• 
•  

Un pareizi izfunktierētu aplikšanas un caurumu aizbāšanas sistēmu. Labi, ka oriģinālā Maldonis nav nekāds gludi frizētais čalis, kā jau kuiteņa blandoņa, ir diezgan izspūris un nepieķemmēts (tur jau viņa neatvairāmais valdzinājums un šarms slēpjas!). Tad nu to kuplumu vajag vien meistarīgi paspilgtināt, nevis censties gludi nolīdzināt. Bet kas Maldonim ir būtiskākais, kāpēc viņš ir tik neatvairāms? Acis, protams, tās ir izteiksmīgās acis! Šo vietu skulptūras ķermenī veido Guntars pats no niedru skarām, kuras iepriekš Vilmārs ar Aiju bagātīgi sašķinuši pēc noteiktajiem parametriem, tad rūpīgi ar lielajām šķērēm piefrizē. Tagad jāliek lietā guašas izsmidzināšanas tehnoloģija acu baltumu iekrāsošanai.

 

• 
•  

 

Bet... kas derīgs mazformāta maketam mājas apstākļos, tas aukstumā un dabā lielformātā izskatās pavisam citādi. Niedru pušķi burtiski sacūc iekšā balto guašu, virspusē paliek vien sīks apsarmojums. Ko nu? Atraktīviem ļaudīm, pie kādiem sevi noteikti pieskaitām, padoms atradīsies vienmēr. Atceramies, ka nenoskārstai vajadzībai līdzi ir paķerta kaudze avīžu. Aiziet! Atlokām, saliekam vairākās kārtās, izgriežam, ar drātīm iestiprinām konstrukcijā. Otru tāpat. Tas nekas, ka avīze ir raiba, Maldonim taču, apkārt blandoties, varētu būt nedaudz raibas acis... Tagad galvenais ir iezīmēt acu melnumus. Nekāda krāsu šķaidīšana te nebūs! Pa taisno no burkas ar pirkstu. Kolēģi no malas koriģē, kur vēl kas paspilgtināms. Vēl drusku atlikušā krāsas baltuma apkārt melnajam, un, jā, ir! Īpaši, skatoties pa gabalu (atcerieties sākumā teikto, ka liela māksla jāaplūko no attāluma!). Tālāk rodas jautājums – vai taisām arī mazo Maldonīti?

 

• 
•  

Materiālu it kā vēl pietiktu, laika arī, bet... Tiklīdz ieraugām sniega veidojumu, kurš nu jau ieguvis Honolulu skaistules aprises, ir skaidrs – nevajag! Šī būs Maldoņa brūte, līgava, iecerētā, sauciet, kā gribat. Neatvairāma skaistule ar banāna degunu un salmu svārciņiem, pat krūšu galiņi spilgti izcelti... Šefs dāsni ziedo savu šalli, lai meitenei nesaltu kakls. Tagad vien atliek pārpalikušās niedres iemontēt Maldonī, maksimāli sakopt darbības teritoriju tā, lai viss beigās nodeg, nevis nogrimst dīķa dibenā, to lieki piesārņojot. Un tad laiks komandas kopfoto ar paveikto. Īstajā brīdī pie mums atnāk arī Ziemeļvidzemes laikraksta “Liesma” žurnālists Guntis Vīksna, kurš, izrādās, dažam no komandas ir labs paziņa kopš skolas laikiem, top daudzumdaudz dažādu bilžu dažādās kombinācijās, no gaisa radošo procesu ik pa brīdim fiksē arī drons. Darbs paveikts. Jāiet uzvilkt svētku kloze, sniegā jānomazgā rokas un mute, jāiedzer kapija un jāgaida pasākuma kulminācija – žūrijas vērtējums, niedru skulptūru pārtapšana ugunsskulptūrās un noslēgums. Pie piparbusa kā pingponga bumbiņas gaisā lido mūsu kompānijā ierastās asprātības, skarbie jociņi, adatainās piezīmes. Tik forši!

 

• 
•  

 

16.00 pasākums sasniedzis apogeju. NOSLĒGUMS. Pēc kārtas katra komanda iepazīstina ar sevi, savu skulptūru un stāstu par to. Pārstāvniecība visai plaša un dažāda – Valmiera, Limbaži, Rīga, vietējie mednieki, jautra ģimenīte ar daudziem bērniem, Sarkanā Krusta (lasi – adatas jebšu šuvēju pārstāvji). Darbu klāsts tematiski daudzveidīgs – Laimes pakavs ar Māras zīmi, astoņkajis, haizivs, mednieku tornis, niedru laiva ezerā, ligzdojošs putns ar visām olām perēklī, adata un, protams, Maldonis. Tā kā visi darbi ir ar rūpību un mīlestību veidoti, atzinību zaļa, ar dažādām labām lietām pilna maisiņa veidolā izpelnās itin visi, jo pateikt, kurš un ar ko ir pārāks, šķiet, neuzņemtos pat gudrais Zālamans.

 

• 
•  

 

Vēl pēdējie komandu foto pie saviem mākslas darbiem, uzņēmumi no drona, un tad jau, aidā, niedru skulptūras pārtop iespaidīgās uguns skulptūrās! Liesmu spēks un izjūtas vērojot ir neaprakstāmas, tas jāredz katram pašam savām acīm. Maldonis kāpj debesīs ilgi un pamatīgi, laikam esam to izveidojuši ļoti blīvu un kompaktu. Un, kad visas ugunis apdzisušas, krastā paliek vien Maldoņa brūte, kura uzticīgi gaidīs savu blandoņu atpakaļ. Un, lai vieglāk sagaidīt, droši vien iegrims dīķa dziļumos. Bet mēs 100% zinām, ka Sedas purvos šamais būs sastopamas jau oktobrī.

  

• 
•  

Atvadu maltītē – uz improvizētā grila ceptas desiņas, marinēti dārzeņi no lielās burkas, dažāda maize, salāti, dzērieni. Kad viss nokopts, ar dziļu gandarījumu sasēžamies sarkanajā busā un uzsākam mājupceļu.

 

• 
•  

Paldies Dabas pārvaldei un vietējiem apsaimniekotājiem par lielisko ideju, sirsnīgo uzņemšanu, ugunskuru, no kura aizņēmāmies ogles savam improvizētajam grilam, gardo tēju! Paldies visiem sirsnīgajiem satiktajiem sāncenšiem! Bet vislielākais paldies par kolosālo dienu un spilgtajām emocijām manai komandai! Tas ir un būs fantastisks emociju lādiņš ilgam laikam. Un Sedas purvā mēs atgriezīsimies jau vasarā. Tas ir cieši nolemts un neapgāžami sarunāts! Bet šodien par notikušo liecina daudzās bildes un kūpinātavas smarža, kas joprojām vējo no vakardienas jakām...

 

• 
•  

Nākamgad noteikti piedalīsimies atkal. Aicinām ikvienu veidot savu komandu un pievienoties, tas noteikti ir to vērts!!!

 

• 
•  

 

• 
•