Autore: Baiba Dombrovska
2019. gada 10. maijā
 
Tas, ka #Mežatakuskrējieni patīk talkas, ir zināms jau kopš leģendārās Priekuļu 50 riepu afēras. Tā bija pirmā, sekoja CET trašu sakopšanas pasākums, Piekrastes tīrrade. Tad sapratām, ka spējam ko stipri vairāk nekā lasīt pa krūmiem visādu drazu. Iedvesmojušies no dažādiem mazo upju sakopšanas pasākumiem, jau ap MTS sezonas noslēgumu daži dullie vienojās un citi pievienojās, ka kādas upītes tīrīšana atbilst mūsu vēlmēm un iespējām. Vieta un laiks tapa precizēti aši – Tumšupe, 4. maijs. Aktīviem ļaudīm svētki jāsvin ar darbiem!
 

Autore: Baiba Dombrovska
2019. gada 12. martā
 
Pēc 1. festivāla pagājušā gada 10. martā Sedā jau uzreiz sapratām, ka tas ir tik foršs un jēgpilns pasākums, ka, cerams, nepaliks pirmais un vienīgais un ka noteikti brauksim atkal. Tēmu cilājām ik pa brīdim – gan jau 18. novembrī, 2018. gada sezonas pēdējā pasākumā «PATRIOTS», gan janvārī, tiekoties klubā «Autentika». Vilmārs apņēmās turēt roku uz pulsa, sazināties ar Dabas aizsardzības pārvaldi un vajadzīgā brīdī mobilizēt visus ieinteresētos.14. februārī gaidītā ziņa pienāca – 2. martā notiks 2. festivāls. Turpat Sedā. Forši! No atmiņu kambariem ceļam ārā domu skrandas, ko bijām nolēmuši veidot. Guntars atceras, ka, pretstatā pagājušā gada izspūrušajam Maldonim, tā kā bijusi ideja taisīt ko tādu, kas ieturēts stingrās formās. Laikam doma bijusi par Trojas zirgu. Iespējams, saistībā ar dziesmas vāriem: «Pie niedres laivu sēju, pie auzas kumeļu»...
 

Autore: Baiba Dombrovska
2018. gada 12. martā
 
Parastas darbdienas, 27. februāra, rīts. Brīvā brīdī starp ikdienas darbiem ielūkojoties facebook, parādās, ka Vilmārs dalījies ar Dabas pārvaldes ziņu, – 10. martā Sedā notiek 1. Niedru skulptūru festivāls. Sedā, tur, kur pagājušajā rudenī bija rogaininga sacensības “Kuiteņa Maldonis”? Tās vēl joprojām labā atmiņā kā ļoooti slapjas, ogām un sēnēm bagātas, kopā ar lielisku brīvprātīgo komandu. Jauki. Purvs liels, niedru tur pārpārēm. Pēc brīža Artūro pievienojis jautājumu – varbūt viņš varot pievienoties Vilmāram? Šefs gan atbild, ka nemaz neesot domājis braukt, tik padalīties ar informāciju, bet, ja nu tā, tad apsvēršot iespēju. Tak ziemas aukstumā (un tobrīd Rīgā tiešām ir kārtīga ziema ar diezgan labiem mīnusiem) tādam braucienam esot dažādi papildnosacījumi – ir jāvar un jāgrib kārtīgi dz..., jāgarantē, ka neganti nelamāsies un ļausies aizvesties mājup. Klusi noķiķinu. Opā! Uz karstām pēdām Kristīne pievienojusi komentāru, ka mēs abas tak visiem punktiem atbilstam un apsolāmies tos godprātīgi izpildīt. Vilmārs sev raksturīgajā manierē komentē – ticēt sievietēm? Tad labāk uzreiz nošauties! Kamēr klusībā apsmaidu šo saraksti, hopā, e-pastā jau iegrabējusi vēstule, kurā teikts, ka 10. martā braucam uz Sedu!
 

2016, gada 8. augustā
 
To, ka šogad skriešu ultru, nolēmu jau finišējot veiksmīgajā pirmajā maratonā. Tiesa gan, biju lasījis, ka jābūt noskrietiem vairākiem maratoniem un jābūt krietni lielākai kilometru bagāžai (kopš skriešanas gaitu sākšanas pērn bija tikai lēni 800 km, šogad krietni aktīvāki 1900 km). Tomēr biju nolēmis skriet CET 81 km un pamazām tam sāku nobriest.
 
 
Treniņi gan bija pēc īsāku distanču plāna (ar daudz nežēlīgiem intervāliem un ļoti maz garākiem skrējieniem), kas ļāva lieliski noskriet Jelgavas nakts pusmaratonā ar rezultātu 1:32. Tomēr ar pāris skrējieniem ap 30 km un vēl dažiem virs 20 km ultrām ir par maz, ko labi sajutu distances otrajā pusē. Kaut arī pēc katra Stirnubuka spļaudījos un solījos, ka nopirkšu taku kurpes, tomēr tā arī to neizdarīju un nācās skriet asfaltam paredzētajos apavos. Un kopš maratona palaidos svara mazināšanā, tā arī palikdams ap 75-76 kg, kas vēl joprojām ir krietni par daudz gargabaliem. Njā, un no smēķēšanas netikuma arī vēl nepratos atbrīvoties (varbūt drīz tomēr ar šo problēmu galā tikšu).
 

Page 1 of 2